Piegādes informācija 
Preču atpakaļsūtīšana 
Apraksts
Gada pēdējā vakarā ārā bija ļoti auksts, sniga un satumsa.
Tovakar pa ielām klīda nabadzīga, maza meitene basām kājām, bez cepures. No kājām krita nost pārāk lielās koka tupeles, ar kurām viņa bija izgājusi no mājām. Viena koka tupele nokrita, kad viņa steidzās pāri ielai, otru sagrāba kāds nerātnis un aiznesa. Tālāk meitene gāja basām kājām, pēdas no aukstuma tai kļuva zilas. Viņa nesa sarkanu somiņu ar sērkociņiem un vienu kastīti turēja rokās. Visu dienu viņa nebija pārdevusi nevienu sērkociņu un arī nebija nopelnījusi ne graša. Uz meitenes gaišajiem, garajiem matiem krita lielas sniega pārslas. Pa logiem spīdēja gaismiņas, degunu kutināja ceptas zoss un citu ēdienu smaržas – bija Vecgada vakars, kuru visi gaidīja.
Ieraudzījusi stūri starp divām mājām, nabaga meitene nosalusi apsēdās atpūsties. Viņa joprojām neuzdrošinājās atgriezties mājās – tur viņu sagaidīs dusmīgs tēvs. Un mājās arī nebija siltuma, vējš pūta cauri sienām un jumtam. Viņas rokas bija gandrīz nejūtīgas no aukstuma, un tikai viens sērkociņš būtu palīdzējis sasildīties, taču meitene joprojām neuzdrošinājās to aizdedzināt. Beidzot viņa saņēma drosmi un aizdedzināja vienu sērkociņu. Tas nedaudz sasildīja, bet nodzisa. Viņa aizdedzināja otru, taču arī tas pēc mirkļa vairs nedega. Iededzināja trešo. Parādījās spoža gaisma, un acu priekšā stāvēja Ziemassvētku eglīte ar tūkstošiem svecīšu smaržīgajos egļu zaros. Pēkšņi šīs sveces sāka celties augšā, pārvērtās par zvaigznēm debesīs, un viena no tām nokrita, atstājot aiz sevis spožu līniju. Meitene atcerējās savas mīļās mirušās vecmāmiņas vārdus –kad kāds atstāj šo pasauli, nokrīt zvaigzne.
– Vecmāmiņ! – iesaucās mazā meitene. – Paņem mani pie sevis! Es zinu, ka tu aiziesi, kad sērkociņš nodzisīs, tu izgaisīsi kā skaistā eglīte! Un, lai vecmāmiņu ilgāk aizkavētu, viņa aizdedzināja visu sērkociņu kastīti. Sērkociņi aizdegās. Vecmāmiņa atkal bija viņas priekšā, tik skaista un smaidīga. Viņa paņēma meiteni rokās un abas – gaišas un dzīvespriecīgas – pacēlās augšā un nokļuva debesīs, kur nebija ne aukstuma, ne nabadzības, tikai labestība un siltums
Kad pār zemi uzausa rīts, cilvēki atrada nosalušo meiteni. Viņa vairs neelpoja, un sastingušajās rokās cieši turēja sadegušo sērkociņu kastīti. Cilvēki runāja, ka acīmredzot meitene gribēja sasildīties. Taču nevienam neienāca prātā, kādā apgaismībā uz Jaungada izpriecām viņa aizlidoja kopā ar vecmāmiņu…
Šī sudraba monēta “Meitene ar sērkociņiem” izsmalcināti māca neaizmirst katrā no mums mītošo labestību, ar kuru ir tik vienkārši dalīties. Ar palīdzības piedāvājumu vai vārdu, vai uzmundrinošu smaidu, vai citu sirsnīgu darbību. Šī sentimentālā monēta var būt lieliska dāvana mazajiem, viņu vecākiem vai pieaugušajiem. Galu galā mēs visi esam kā lieli bērni, kuru viens no svarīgākajiem uzdevumiem dzīvē ir labestības vairošana, jo, tikai daloties, tā pieaug.
